Aicinām ieskatīties mūsu mobilā ganāmpulka rudens gaitās
Oktobrī daba ir pieklususi, putnu dziesmas vairs neskan un pār zemi klājas rudens rāmā elpa. Ganībās dzirdams vien tas, kā govis plūc atālā izaugušo zāli un pēdējās pļavu puķes vai klusi nopūšas un bubina, kad gremo zāli vai pabiksta viena otru. Mobilais ganāmpulks pavada pēdējās nedēļas izbraukuma ganībās dažādās Latvijas vietās, lai noganītu atālu.
Atāla – pēc nopļaušanas vai ganīšanas ataugusī zāle – noganīšana ir gadsimtiem sena prakse, kas ļāva zālājiem veidoties par krāšņu un sugām bagātu ekosistēmu. Tā palīdz mazināt atsevišķu augu dominanci, dodot lielākas iespējas nākamajā gadā izaugt un izziedēt lielākam sugu skaitam.
Daudziem viengadīgajiem augiem un daudzgadīgo ziedaugu dīgstiem pavasaros neizdodas izdīgt, jo tos noēno iepriekšējā gadā atāla veidotā kūla. Ja atālu vasaras otrajā pusē vai rudens sākumā nogana, tad šādiem augiem izredzes uzdīgt vairākkārt palielinās.
Noganot ataugušās zāles zelmeni, daļu no saknēs uzkrātajam barības vielām konkurētspējīgākās graudzāļu sugas iztērē ataugšanai un pavasaros tās ataug lēnāk, tā dodot iespēju sadīgt citiem pļavu augiem, kuri nereti pēc sadīgšanas neizaug, jo tos noēno kamolzāļu vai citu strauji augošo graudzāļu zelmenis.
Noganot atālu, lopi zāli nedaudz izbradā, tā palīdzot zelmenī iebirušajām sēklām sasniegt zemi un dod iespēju tām iesakņoties un sadīgt.
Taču ilgi vairs govis atālā neganīsies. Apēdamais būs apēsts, un svarīgi, lai vietumis saglabājas garāka zāle, kur patverties ziemojošām kukaiņu sugām.
Mobilā ganāmpulka ganībās Līgatnes novadā un Vecpiebalgas novadā apciemoja fotogrāfs Kristaps Kalns.
