Somijas eksperte: Mums jāatbalsta ilgstpējīga lauksaimniecība un ekstensīvas saimniecības, kur rūpējas par dzīvniekiem un pievieno vērtību ar saimniekošanas veidu
Krista Baumane, GrassLIFE pļavas produktu kuratore
Treisija Birge (Traci Birge) ir Helsinku Universitātes asociētā pētniece un lauksaimniece. Latvijas Dabas fonda projekta GrassLIFE ietvaros Traci veikusi apjomīgu pētījumu par dabiskajās pļavās iegūstamajiem produktiem un to ietekmi uz vidi Ziemeļu reģionā, un Latvijā viesojās jau otro reizi. Mūsu saruna notika pēc kopīga brauciena uz Ziemeļvidzemi, kur pavadījām dienu kopā ar GrassLIFE demonstrējumu saimniecības – dabas saimniecības “Bekas” – saimniekiem Inesi un Viesturu Lārmaņiem un viņu pinkaino Hailanderu baru, kas mūs draudzīgi sagaidīja pie sētas.
Treisijai ir ilggadīga pieredze dažādās valstīs, galvenokārt Somijā, kur viņa pašlaik dzīvo, strādājot ar liellopiem, kas ganās un “strādā” dabiskās pļavās. “Man vienkārši ļoti patīk strādāt ar govīm”, viņa smejas. Lai arī veģetāriete kopš 11 gadu vecuma, Treisija uzskata, ka ekstensīvi audzēti lopi ir būtiska un loģiska ilgtspējīgas lauksaimniecības sastāvdaļa Ziemeļeiropā.
“Tas ir klimata un dažādu citu apstākļu un ierobežojumu dēļ. Vēsturiski tieši lopkopība bija pārtikas drošības garants integrētas saimniekošanas sistēmā mūsu reģionā. Laika gaitā gan mainījās dzīvnieku labturība, es uzskatu, ka intensīvos ražošanas apstākļos – šaurībā un ar sliktu barību – audzētu lopu ir stipri par daudz un neatbalstu tāda veida saimniekošanu. Es uzskatu, ka mums jāatbalsta ilgstpējīga lauksaimniecība un ekstensīvas fermas, kur rūpējas par dzīvniekiem un pievieno vērtību ar saimniekošanas veidu - tā, kā to dara, piemēram “Bekās””.
“Bekās”, kas atrodas Gaujas krastā pie Igaunijas robežas, mūs sagaidīja pinkaini Hailanderu šķirnes dzīvnieki ar draudīgiem ragiem. Viņi ir tumši rudā krāsā, pa vidu viens melnis. Drošākie ziņkārīgi pulcējās pie elektriskā žoga, aplūkoja ciemiņus un labprāt pozēja selfijiem. Saimnieki Viesturs un Inese aizrautīgi stāsta par savu darbu un dzīvi šajā dabas daudzveidības bagātīgi piesātinātajā Latvijas stūrī, kur lopi dabiskajās pļavās ēd vairāk nekā 300 dažādu zālīšu, pie mājas nav mauriņš, bet spradzeņu lauks, bet savvaļas orhidejām apkārt uzcelta sēta, lai dzīvnieki nenomīda. Saimnieks par savu biznesu uzskata dabas daudzveidību un orhidejas tam ir simbols. Viņa saimniecība atrodas aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja” un darbojas kā projekta GrassLIFE demonstrējumu saimniecība.
Vaicāju Treisijai par galvenajiem iespaidiem, salīdzinot ar iepriekšējo apmeklējumu pirms diviem gadiem. Uz viņu lielu iespaidu atstāja saimnieku filosofija un rūpīgā pieeja uzņēmējdarbībai, piemēram, konkrētie aprēķini par ierobežojumiem, ko paģēr dabisko pļavu daudzkārt mazākā biomasa un plānošana atbilstoši šiem nosacījumiem. Tāpat šo saimniecību no citām atšķir pielāgošanās dabas prasībām un augstākas pievienotās vērtības produktu radīšana, nevis to pakļaušana vieglākai peļņai. Uz pētnieci lielu iespaidu atstāja LIFE projektu ievērojamā pozitīvā ietekme uz “Bekām” un citām apkārtējām saimniecībām. Pateicoties LIFE projektiem, tās veiksmīgi pārorientējas uz tā saucamo biodaudzveidības biznesu, kur kopā īstenojas gan dabas daudzveidības saglabāšana, gan produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošana. Bez LIFE projektu investīcijām, apziņas un izpratnes radīšanas un cita veida atbalsta tas nebūtu iespējams un nu vairāku gadu perspektīvā var redzēt gan pirmos rezultātus, gan rūpīgi veidotus plānus. Treisija uzskata, ka šāds atbalsts būtu jāturpina Kopīgās lauksaimniecības politikas ietvarā/līmenī nākošajā plānošanas periodā. Treisija stāsta, ka Somijas dabisko pļavu grupa (the Finland Group for Grasslands) ir ieteikusi ieviest atbalsta mehānismu, līdzīgu kā jaunajiem lauksaimniekiem pieejamo paaudžu maiņas mērķiem, pārejas procesam no maksimālas ražošanas jaudas uz biodaudzveidībai draudzīgu saimniekošanu. Šāds atbalsta mehānisms jeb fonds palīdzētu gan ar nepieciešamajām investīcijām, gan zināšanām un citiem resursiem, lai zemnieki iemācītos saimniekot videi draudzīgāk – par tā nepieciešamību Treisija ieguva vēl lielāku pārliecību pēc sarunas ar “Beku” saimniekiem.
Pēc vairāku stundu sarunām uzvilkām gumijniekus un ar burkāniem kabatās aizgājām apciemot skaistos dzīvniekus, kas turpat pie mājas ganās pļavā un mežā. Hailanderi ir saimniecībā jaunievedums, piezīmē Treisija, iepriekš “Bekās” audzēja citu šķirni. Uz saimnieces saucienu tie naski metas klāt, priecājas par cienastu un ļauj pabužināt pinkainās pieres. Lopus saimnieki apzināti radina pie cilvēku klātbūtnes un pieskārieniem, lai ar tiem vieglāk strādāt un sazināties – īpaši svarīgi tas būs, kad turpmākajās vasarās šeit uzņems vairāk viesus. Tūrisma pakalpojumu sniegšana mēdz radīt saimniecībās spriedzi – aktīvā sezona sakrīt ar visdarbīgāko laiku pļavās un dobēs, visam nepietiek resursu, par ko bažījas saimnieki. Treisija saka, ka cilvēkresursu problēmu var risināt dažādi – piemēram, partnerībā ar citām saimniecībām, sadalot atbildības par tūrismu un zemes darbiem, vai atverot kopīgu veikalu, kur tirgot produktus ar vienotu reģionālu zīmolu vai pārtikas kastes, ko piegādāt pilsētniekiem. Viņa min piemēru ar Grazing Bank (noganīšanas banka) Somijā un Zviedrijā, kur zemes īpašnieki sadarbojas ar lopu īpašniekiem, viens no otra gūstot labumu, liekot lietā savus resursus. Sezonālo darbinieku jautājumu var risināt arī piesaistot praktikantus, lauksaimniecības, tūrisma un vides zinātņu studentus.
Mani interesē Treisijas viedoklis par Latvijas pļavas produktu potenciālu. Mūsu valstī viņai īpaši pievilcīgi un piemēroti liekas savvaļas augu izmantošana tējām, veselībai un kosmētikai – augu dažādība un to lietošanas tradīcijas mums jau ir ļoti spēcīgas (kopā ar visai unikālo meža ogu un sēņu vākšanu), un tās vajag attīstīt jaunā mērogā. Viņas ziņojumā aprakstītais Dānijas piemērs min uzņēmumu, kas vāc un pārdod konkrētas izcelsmes vietas dažādus savvaļas augus smalkiem restorāniem.
Ko vēl vajadzētu darīt, lai daudzinātu dabisko pļavu labumus? Treisija ir izbrīnīta, ka Latvijā nav ierasts marķēt gaļu ar šķirnes nosaukumu un norādīt, ka lops barots ar zāli. Tās ir vērtības, kas jāuzsver, viņa uzskata, jo raksturo produkta īpašo kvalitāti un palīdz to atšķirt un pozicionēt tirgū. Arī tiešās pirkšanas/pārdošanas līmenī ir daudz iespēju attīstībai – no saimniecību veikaliem, kur iegādāties preci dažādos apjomos, līdz pasūtījumiem caur mājaslapu un tiešajai piegādei.
Sarunas beigās kā īpašu Latvijas bagātību Treisija uzsver dabisko pļavu un ganību platības. “Jums ir iespēja barot lopus ar zāli un no pļavām iegūtu sienu visu cauru gadu, to vajag izmantot!”.
