Dabas vērtības dabiskajos zālājos

Sausi zālāji kaļķainās augsnēs

Augu sugām bagātākie zālāji – tieši tajos var būt vairāk nekā 50 sugu vienā kvadrātmetrā. Sausos kaļķainos zālājos mājo vienas no sugām bagātākajām augu sabiedrībām ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, un sastopamas daudzas retas un apdraudētas sugas. Latvijā tie aizņem ne vairāk kā 3000 ha jeb 6.4% no visiem dabiskajiem zālājiem.

Visdaudzveidīgākie šāda veida zālāji saglabājušies Abavas senielejā, bet vislielākās platības Gaujas augštecē, aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja”. Latgales sausajos kaļķainajos zālājos, kas visvairāk sastopami aizsargājamo ainavu apvidū “Augšdaugava”, būs citādāks sugu sastāvs. Šīs pļavas ir ar skraju un zemu zelmeni, tajās nebūs dažu dominējošo sugu, bet vienlīdz liels sugu īpatsvars zelmenī. Sastapsim stepes timotiņu, lieziedu vīgriezi, kalnu āboliņu, vārpu veroniku, kailo pļavauzīti – tās ir dienvidaustrumu Eiropas stepju sugas. Te arī mājos aizsargājamās sugas – dzegužpuķes, odu gimnadēnijas, krustlapu drudzenes. Šajās pļavās var sastapt lielu daļu no zālājiem raksturīgajām putnu sugām – gan tie, kas zālājos ligzdo, piemēram, pļavu čipste, dzeltenā strērste, mazais svilpis, gan tie, kas zālājos barojas – baltais stārķis, peļu klijāns, mazais ērglis. Šie ir arī izcili aizsargājamo tauriņu barošanās biotopi – it īpaši skabiozu pļavraibenim un lielajam skābeņu zeltainītim.

Sausi zālāji var veidoties dabiski palienēs, tomēr Latvijā tie vairumā gadījumu veidojas ganīšanas un pļaušanas ietekmē.

Piemērotākā apsaimniekošana šādai dzīvotnei – ekstensīva ganīšana ar aitām vai liellopiem.

Vilkakūlas (tukšaiņu) zālāji

Šie ir sausi vai mēreni mitri dabiskie zālāji ļoti nabadzīgās smilšainās augsnēs. Visretākais un apdraudētākais no dabisko zālāju veidiem. Latvijā palikuši pavisam sīki šo zālāju ielāpi – kopā tikai 550 ha jeb 1.2% no visiem dabiskajiem zālājiem.

Tos var atrast Piejūras zemienē, Viduslatvijas Ropažu līdzenumā un Viduslatvijas nolaidenumā, kā arī Austrumlatvijas Adzeles pacēlumā un Feimaņu paugurainē, bet parasti ļoti nelielās platībās. Lielākā skaitā tos var sastapt Slīteres nacionālajā parkā. Eiropā šādas pļavas visvairāk var sastapt kalnainajos reģionos – Alpos, Pirenejos, Karpatos.

Vilkakūlas zālāji ir zemas un biezas pļavas ar blīvu velēnu. To augu sabiedrībā dominē dažas graudzāļu sugas – stāvā vilkakūla, pazvilā misiņsmilga, aitu auzene. Tajos sastopamas daudzas no zālājiem raksturīgajām putnu sugām – zālāju dziedātājputni, un putni, kas tur tikai barojas. Liela taisnspārņu sugu daudzveidība – var novērot pļavu dižsienāzi, sausieņu sirseni, arī racējkukaiņus – smilšlapsenes, racējlapsenes, smilšbites.

Latvijā tie veidojušies mežu vietā, tos ilgstoši noganot vai arī ganībās vai pļavās, kas ierīkotas tīrumu atmatās.

Piemērotākais apsaimniekošanas veids – ganīšana ar liellopiem vai kazām.

Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas

Šīs ir visbiežāk sastopamās dabiskās pļavas Latvijā – 18 500 ha jeb 40% no visiem dabiskajiem zālājiem. Tajos ir ļoti dažādas augu sabiedrības, un tāpēc šīs dzīvotnes, lai arī atbilst vienam biotopa veidam, var būt ļoti dažādas gan krāsainībā, gan augstumā. Šajās pļavās labi nodalās divi augu stāvi – zemo augu stāvs, kuru veido sugas ar ložņājošiem vai gulošiem dzinumiem – tādas kā ložņu āboliņš, mazā brūngalvīte, matainā vēlpiene, gaiļbiksīte, šaurlapu un vidējā ceļteka, un vidēji augsto augu stāvs, ko parasti veido graudzāles – parastais vizulis, sarkanā auzene, parastā smilga. te redzēsim tādus putnus kā dzelteno cielavu, pļavu čipsti, lukstu čakstīti, ceru ķauķi un citus. . Ja ganības pieguļ kādai ūdenstilpei, tad tajās var sastapt arī pļavu bridējputnus – pļavu tilbīti, mērkaziņu, ķīvīti – un tā sauktās pļavu pīles – prīkšķe, pelēkā pīle, platknābis. No tuvējām viensētām šādās pļavās barosies strazdi, baltie stārķi, bezdelīgas, čurkstes un svīres, no tuvējiem niedrājiem – niedru lija, no mežiem – dažādas mežmalas sugas, piemēram, dzeltenā stērste un lauka balodis.

Šī ir arī dzīvotne daudziem bezmugurkaulniekiem, bet to augsne ir īpaši bagāta ar augsnes faunu (slieku vien ir vismaz piecas sugas!), sēnēm un mikroorganismiem.

Pats būtiskākais process, kas nosaka šī biotopa veidošanos un pastāvēšanu, ir ganīšana. Tā veido mikroreljefu un zelmeņa struktūru, un rada priekšnoteikumus sugu daudzveidībai, kāda raksturīga tikai šīm pļavām.

Šīs pļavas Latvijā ir pārveidotas tīrumos, iekultivētas un mēslotas, tajās ir smalcināta un atstāta nopļautā zāle. Mitrākās sugām bagātās ganības un pļavas ietekmējusi vai pat iznīcinājusi nosusināšana. Šos zālājus apdraud arī pārlieku intensīva noganīšana.

Sugām bagātās ganības un ganītas pļavas var saglabāties tikai tad, ja tajās saimnieko – tās tiek ik gadu ekstensīvi noganītas vai pļautas, sienu novācot. Ganīšanas intensitātei jābūt tādai, kas nodrošina, ka vietām ir zema zāle, vietām – bagātīgi ziedoši lakstaugi, kuros barojas tauriņi un citi kukaiņi. Pavasarī pļavas mitrās ieplakas ir pilnas ar ūdeni – tur uzturas dažādu sugu caurceļojošie ūdensputni un bridējputni.

Parkveida pļavas un ganības

Parkveida pļavas un ganības ir ainava, kas sastāv no izklaidus kokiem vai koku un krūmu grupām, kas mozaīkveidā mijas ar klajiem zālāju fragmentiem. Citiem vārdiem sakot – tā ir pļava, kurā aug simtiem gadu veci lieli koki – ozoli, liepas, vīksnas, gobas, arī citi. Tā ir pirmatnīga ainava, jo visdrīzāk tieši tāda izskatījās Eiropa tad, kad šeit dzīvoja savvaļas zālēdāji – pirms 7000-8000 gadiem. Cilvēks ar tradicionālo saimniekošanu pārņēma šo ainavu no savvaļas dzīvniekiem un tāpēc tā spēja saglabāties tieši tāda. Kādreiz, tradicionālās saimniekošanas laikā tā bija vieta, kur nelielā platībā var iegūt visas dabas veltes, kas nepieciešamas dzīvošanai – koksni, vietu lopu ganīšanai, sienu, arī auga augļu koki un pat bijušas nelielas aramzemes.

Pateicoties šai saimnieciskās darbības daudzveidībai, radās daudz dažādas ekoloģiskās nišas, kas dod mājvietas dažādām sugām, un parkveida ainavās izveidojās neparasti liela bioloģiskā daudzveidība. Te ir gan zālājiem, gan mežiem raksturīgās sugas, un šo pļavu specifisks aspekts ir sugas, kas pielāgojušās dzīvei tieši parkveidīgā, saules labi izgaismotā koku stāvā.

Svarīgi, lai parkveida pļavas būtu plašas – jo lielākas tā ir, jo bagātīgāka un stabilāka tām raksturīgā bioloģiskā daudzveidība. Parkveida pļavas simbols ir lapkoku praulgrauzis – šī vabole var dzīvot tikai vairākus simtus gadu vecu koku dobumos. Tā ir tā saucamā lietussarga suga – nodrošinot piemērotus dzīves apstākļus tai, būs saglabāti arī vairāki simti citu sugu. Parkveida pļavas arī ir galvenā dzīvotne aizsargājamai koksnes sēnei košajai zeltporei, kas aug uz veciem, resniem ozoliem. Tieši parkveida pļavās uz koku stumbriem aug ķērpji apsarmotā kalīcija un brūngalvainā henotēka. Šīs pļavas raksturo īpaši aizsargājamo putnu sugas – zaļā dzilna, vidējais dzenis.

Parkveida pļavu atjaunošana ir komplekss un sarežģīts darbs, kas arī ir ļoti dārgs, jo īsā laikā nepieciešams paveikt to, ko ar tradicionālo saimniekošanu paveica gadsimtu garumā.

Iespējams, daudz vairāk nekā patlaban to apzināmies, parkveida ainavām piemīt arī nākotnē vērsta vērtības šķautne, kas attiecas uz ilgtspējīga dzīvesveida meklējumiem. Tās gadu tūkstošiem ir bijušas cilvēka ikdienas dzīves vide un visdažādāko cilvēkam nepieciešamo produktu avots, kur vienā un tajā pašā telpā vienlaikus ar cilvēka saimniecisko rosību ir varējusi pastāvēt tik izcili augsta bioloģiskā daudzveidība, kāda citur parasti nav atrodama. Izprotot šo mijiedarbības sistēmu, mēs varam meklēt nākotnes risinājumus daudz plašākam un arī dziļākam jautājumam – kā augstai biodaudzveidībai un cilvēkam sekmīgi līdzās pastāvēt vienā un tajā pašā ainavā.

– Viesturs Lārmanis