Dabiskā pļava jeb zālājs ir veidojies ilgstošas ganīšanas un pļaušanas ietekmē, nav bijis uzarts vai ielabots ar mēslošanas līdzekļiem. Šāda zālāja apsaimniekošana ir radījusi ļoti lielu augu sugu daudzveidību, jo nodrošināja piemērotus apstākļus to attīstībai – samazinātu augsnes auglību, sēklu pārnesi, dažādas ekoloģiskās nišas.
Dabiskās pļavas ir sugām bagātākās ekosistēmas mūsu reģionā – ar tām saistītas 400 dažādas augu sugas, apmēram trešā daļa no visas Latvijas augu valsts. Augi piesaista kukaiņus un putnus – ar dabiskajiem zālājiem saistītas arī vismaz 50 putnu sugas un vairāk nekā 4000 kukaiņu sugas, kas visas kopā veido īpašo dabisko zālāju sugu sabiedrību. To visu pastāvēšana ir cieši saistīta ar dabisko zālāju pastāvēšanu.
Dabiskie zālāji ir ne tikai skaisti un daudzveidīgi. Tie nodrošina mūsu visu eksistencei būtiskus ekosistēmu pakalpojumus – dod mājvietu un barību apputeksnētājiem, regulē ūdens režīmu, uzkrāj oglekli, tajos var ganīt liellopus augstvērtīgas gaļas ieguvei, ievākt ārstniecības augus un vīt Jāņu vainagus.
Pirms 100 gadiem dabiskie zālāji aizņēma 30% Latvijas teritorijas. Mainoties lauksaimniecības praksei un pārejot uz industriālo saimniekošanu, tie sāka izzust. To pastiprināja arī atsevišķu grūtāk apsaimniekojamu teritoriju pamešana un aizaugšana. Tagad dabiskie zālāji ir kļuvuši par retumu – tie saglabājušies tikai 0.9% Latvijas teritorijas.*
Izzūdot dabiskajām pļavām, izzūd liela daļa Latvijas floras, izzūd ainavas daudzveidība, pamazām gaist kultūrvēsturiskā atmiņa, kas saistīta ar dabiskajām pļavām, līdz ar to arī daļa no Latvijas identitātes.
